Bieži nākas dzirdēt par gadījumiem, kad suņi sakož bērnus. Sabiedrībā skaidro jautājumu – kas vainīgs?
Padomāsim par to, kā mēs uzvedamies suņu tuvumā.
1.
Bērni reizēm pārlieku aizraujas ar rotaļām visnepiemērotākajās vietās. Tad maz tiek pievērsta uzmanība tam, kas notiek apkārt, kas tuvojas vai kurp paši dodas. Daudzas traumas, kas saistītas ar transporta līdzekļiem, notiek šādos aizmirstības brīžos. To pašu var teikt par nelaimes gadījumiem ar suņiem. Mēs neredzam, nepamanām. Vēl aizmirstam, ka suns ir dzīva būtne ar savu reakciju uz apkārt notiekošo. Tas nav stabs, kuram var nejauši uzskriet virsū un vienīgi dabūt punu. Suns jutīsies apdraudēts un aizvainots.
2.
Bieži niknumu suņos izraisa grūstīšanās, skaļa klaigāšana, zvaigāšana publiskās vietās. Visas šīs darbības notiek ar zināmu agresivitāte piedevu, ko suņi uztver kā uzbrukumu.
Ja, ejot pa ielu garām sunim pie pavadas, bērni sāk dauzīties, tad var sagaidīt, ka arī suns pēkšņi ries un metīsies virsū…
3.
Ciemojoties pie draugiem, neaizmirsīsim, ka vietējam sunim darbojas savas teritorijas aizsargāšanas instikts.
Dzintra Rūtenberga – Es un svešs suns
