Ap skolu pletās vecs, labi kopts parks. Celiņi grantēti, puķu dobes izravētas, zālieni nopļauti, kaltušie zari kokiem izzāģēti. Arī par putniem bija domāts — gandrīz vai katrs trešais koks dižojās ar būrīti.

Parka visresnākajā ozola es ieraudzīju lielu, laikam pūcēm domātu būri. Pūce tur nedzīvoja — dzīvoja vāverīte. Šodien viņa savus divus bērneļus pirmo reizi izveda ārpus bura.

Izlīduši laukā, abi devās pa stumbru uz leju. Mazākais, nogājis pāris sprīžu, ieķērās ar ķepiņām mizā un apstājās. Lielākais droši nonāca zemē zālītē.

Šinī brīdī atskanēja zvans. No skolas izbira bērni. Viņi čalodami skraidīja pa parku, spēlēja «sunīšus», skrēja…, meta kūleņus. Ieraudzījuši vāverītes, ciešā lokā saskrēja ap ozolu un, galvas atgāzuši, ziņkārīgi skatījās.

Māte Vāvere bija pie skolēniem pieradusi, bet pašlaik tie tikai traucēja. Viņa veikli paķēra kokā palikušo vāverēnu aiz čupra, aizstiepa uz būri un, nolikusi drošā vietā, lūkojās pēc otra. Tas sabijies šaudījās pa zāli un, galīgi apjucis, joza prom no ozola. Bet it visur priekšā bija bērni.

Puikas gribēja palīdzēt. Kopīgiem spēkiem viņi apjukušo zvēriņu noķēra. Tad viens puika pieliecās, otrs uzrausās tam uz pleciem, trešais otrajam padeva vāverēnu. Tas lielo ceļotāju palaida vaļā uz stumbra. Zvēriņš nekustējās. Pieplaka pie stumbra kā pielīmēts.

Māte Vāvere šaudījās riņķī apkārt, uz augšu, uz leju, bet savam bērnam klāt negāja. Laikam atbaidīja svešā smaka, pēc kuras tagad oda vāverēns.

Žēli pīkstēdams, bērns sauca māti.

Māte pārvarēja bailes. Viņa apstājās, it kā koncentrējās, tad pieskrēja klāt, paķēra vāverēnu aiz čupra — un prom uz būri.

Bērni ap ozolu brīdi gaidīja. Tad izklīda.

Vāverēni nerādījās. Šodien viņi Lielo pasauli bija redzējuši diezgan.