Reiz kādā saulainā dienā Sēņu sieva nolēma aiziet uz mežu. Tāpat vien, pastaigāties. Viņa apsēja savu raibo lakatu, uzvilka kažociņu, iekāra elkonī pīto sēņu grozu un devās uz mežu. Tāpat vien, pastaigāties.

Sēņu sieva nonāca izcirtumā, kur ieraudzīja… nē, nevis sēnes, bet – grozu! Tas bija pilns, un uz roktura sēdēja Pūcīte. Putns skatījās tieši Sēņu sievai virsū. Viņai bija skaistas, lielas, zeltainas acis kā divas saulītes.

Sveika, Pūcīt…

Sēņu sieva ieskatījās grozā un izbijās – tur bija vīstoklis, kas sakustējās un iepīkstējās. Sēņu sieva ieraudzīja, ka grozā guļ divi mazi bērniņi, viens otram cieši piespiedušies. Vienam bērnam acis bija zilas kā pavasara debesis, bet otram – brūnas kā baraviku cepurīte. Pūcīte ik pa brīdim izpleta savus spārnus virs groza. Sēņu sieva arī pamanīja, ka zem groza sniegs ir izkusis un tur rēgojās zaļi zāles stiebri.

Vai! – Sēņu sieva izsaucās, bet brīnīties nebija laika, un vienīgais , ko Sēņu sieva spēja izdomāt – jāņem grozs ar bērniem un jāiet uz mājām. Pūcīte atzinīgi samirkšķināja savas lielās, zeltainās acis. Sēņu sieva satvēra grozu un nesa to prom. Pūcīte klusu lidoja no vienas egles uz otru līdz pat Sēņu sievas mājai. Sēņu sieva atslēdza durvis un iegāja iekšā. Pēc brīža no skursteņa sāka celties dūmi.

Šajā dienā Sēņu sieva pirmo reizi dzīvē iedziedājās:

Baravika, baravika, neslēpies!

Baravika, baravika, parādies!

Bērni kopā ar Sēņu sievu smējās tā, ka mājiņa drebēja vien. Pūcīte divas reizes atzinīgi izpleta spārnus.

Tā pagāja viena diena pakaļ otrai un Sēņu sieva ar abiem bērniem dzīvoja labi.