Reiz bija aitu gans, kas dzīvoja augstu kalnos. Ganam bija suns, vārdā Polo, kas viņam palīdzēja pieskatīt aitas. Polo pieskatīja aitas, bet gans tikām sēdēja uz sūnām apauguša akmens un adīja. Viņš adīja zeķes un šalles, un svīterus, un segas no tīras aitas vilnas un pārdeva to visu ciema tirgū.

Ikreiz, kad gans redzēja kādu aitu noklīstam no ganāmpulka, viņš izņēma no kabatas koka svilpīti un spalgi iesvilpās. Tā bija zīme, lai Polo skrien pēc noklīdušās aitas un atdzen to atpakaļ. Polo nu jutās varen lepns uz sevi.

Saulrietā gans ar garu svilpes pūtienu lika Polo savākt aitas un sadzīt aplokā. Kamēr aitas lēca pār vārtu kārti, gans stāvēja blakus un skaitīja, vai ir visas.

Visas aitas ganāmpulkā bija baltas, tikai viens mazs jēriņš bija melns.

Kad Polo norēja: “Pa kreisi!”, “Pa labi!” vai “Stāt!”, viņas visas paklausīgi darīja, kā vēlēts. Visas, tikai ne melnais jēriņš, kurš bieži vien pagriezās pa kreisi, kad vajadzēja griezties pa labi, jo domāja par ko citu. Polo tādu izklaidību nevarēja ciest.

– Tas melnais jērs mani neklausa! – Polo sūdzējās ganam. – Un viņš par daudz domā! Aitām tas nav jādara! Es domāju viņu vietā!

Melnais jēriņš ilgojās, kaut varētu kļūt balts, tāpat kā pārējās aitas.